Kāpēc cilvēkiem ir liekais svars?

Kāpēc cilvēkiem ir liekais svars? Kāpēc viņiem visu laiku gribas ēst?

Tad, kad mums ir liekais svars mēs varam pateikt, ka mēs esam tādi kādi esam un pieņemiet mūs tādus. Bet kā lai tiek galā ar nepārliecinošo sajūtu, ar nepilnvērtības un kauna sajūtu, piemēram, kad vajag izģērbties pludmalē vai sava mīļotā cilvēka klātbūtnē… un kā lai tiek galā ar to sajūtu, kad ieraugi sava izmēra numuru un saproti, ka tas atkal ir kļuvis par vienu izmēru lielāks? Visam klāt vēl varam pievienot problēmas ar veselību: aizdusa, hipertonija, zarnu trakta darbības traucējumi, sirds darbības traucējumi un vēl daudzas citas slimības un problēmas.

Ļoti bieži problēma ir nepareizā, nesabalansētā ēdienā, dienas laikā liekajās uzņemtajās kalorijās, nevainīgajās maltītēs un tējas dzeršanā starp ēdienreizēm, ēdiena uzņemšanā bez jebkāda režīma. Ar gadiem kaloriju patēriņu skaits samazinās, jo palēninās metabolisma procesi, bet cilvēks pieraduma pēc turpina ēst tāpat, kā darīja to agrāk, lietot ēdienu vairāk, nekā tas šobrīd ir vajadzīgs. Ir viena universāla recepte – vajag samazināt ēdiena daudzumu, aiziet uz sporta zāli un uzturēt aktīvu dzīves veidu, bet diemžēl ne jau visi ir spējīgi sekot tādām rekomendācijām. Pirmajā acu uzmetienā viss liekas tik vienkārši, recepte ir, kas var traucēt cilvēkam veidot savu ķermeni tādu, kādu viņš vēlas. Bet ir iemesli, kāpēc tas nesanāk. Un šiem iemesliem visbiežāk ir psiholoģisks raksturs.

Ja cilvēks dzer, saka ka viņš grib kaut ko „noslīcināt”, ja cilvēks lieto narkotikas, „bēg” no realitātes, ja ēd, tad grib kaut ko „apēst”. Tas nozīmē, ka mēs sev ierastā veidā mēģinām atbrīvoties no dvēseles pārdzīvojumiem, kurus vienkārši tāpat nevaram pārdzīvot.

Ko cilvēks vēlas „apēst”? Visu, ko vien var iedomāties! Uzkliedza darbā priekšnieks, tātad vakarā vajag palutināt sevi ar kaut ko garšīgu, nesaskaņas ģimenē – atkal ēdiens, dzīve pilna ar stresiem – roka sniedzas pēc maģiskā pagaidu miera avota – ledusskapja…

Kāpēc cilvēkam tādos gadījumos visvienkāršāk ir pievērsties ēšanai? Tāpēc, ka ēdiens ir viens no pirmajiem baudas avotiem katra cilvēka dzīves pašos pirmajos etapos. Grūti ir izvērtēt mātes barošanu uz bērna emocionālo stāvokli. Var vērot, ka niķīgs bērns tūdaļ pat nomierinās, ja saskaras ar mātes krūti un pienu. Pasaule tieši tajā pašā brīdī kļūst labsirdīga un droša, komforta un mīļa, kā mamma.

Bet ja viss nebija tik rožaini kā mēs stāstām? Ja mammai ir bijusi pēcdzemdību depresija un mamma nav varējusi sniegt savam bērnam emocionālo drošību? Ja ir bijušas slimības, kuru laikā mamma nav varējusi atrasties blakus, ja vajadzēja lietot mākslīgo barošanu? Ja mamma ir bijusi šķirta no sava bērna un nav varējusi atrasties viņam līdzās? Tādos gadījumos arī notiek tā sauktās psiholoģiskās fiksācijas ļoti agrā dzīves periodā. Zemapziņa nostiprinās divi momenti, kuri paliek pilnībā neapzināti („neatstrādāti”), bet atstāj savu ietekmi uz visu turpmāko cilvēka dzīvi. Pirmais – ēdiens nozīmē drošību, otrais – ēdiens tas ir bauda. Rodas nepārvaramas psiholoģiskas alkas, kuras periodiski tiek dzēstas ar kārtējo, milzīgo ēdiena daudzumu. Cilvēks sāk dzīvot pēc principa „dzīvoju, lai ēstu”, nevis „ēdu, lai dzīvotu”. Sākas ļaunprātīga ēdiena izmantošana, kuras galējības ir aptaukošanās un bulīmija, bet anoreksija – tā ir tās pašas medaļas otra puse, kad bailes par lieko svaru ir daudz lielākas par nāves bailēm un noved pie atteikšanās no ēdiena.

Cilvēki bieži vien var sūdzēties par tukšuma sajūtu dvēselē, kura tāpat ir saistīta agriem bērnības pārdzīvojumiem, kad ir zudusi psiholoģiskā drošības sajūta un emocionālā tuvība ar māti, vai arī autonomijas zaudēšana, ļoti atbalstoša (bieži vien, bērnu pārbarojoša mamma). Šīs spilgtās sajūtas realitātē tiek nomainītas ar kuņģa piepildīšanas aktu. Kuņģis visu laiku tiek sajusts kā kaut kas tukšs, tas visu laiku pieprasa uzmanību un piepildīšanu.

Kur tad ir izeja attiecībās ar ēdienu? Vispirms ir jāaizpilda tas psiholoģiskais tukšums, kas ir jums iekšā. Vajag atgriezties tālajā bērnība un ar speciālista palīdzību atbrīvoties no tā laika važām.

Nav vērts sevi mocīt ar diētām un dažādiem preparātiem, no tiem ir maz labuma. Ar tām nevar atrisināt liekā svara problēmu, kurai ir psiholoģisks raksturs.

Visnepatīkamākais ir tas, ka cilvēks nogurst no cīņas ar lieko svaru un vienkārši nolaiž rokas, vairs neko nedara, pārstāj cīnīties un sāk iedzīvoties jaunās psiholoģiskās problēmās – zemā pašvērtējumā, agresijā, hroniskā depresīvā stāvoklī u. c. Neatlieciet darbu ar lieko svaru uz vēlāku laiku! Sāciet to tieši tagad!